io9 INTERVIJA AR VIENU NO "THE VAMPIRE DIARIES" SCENĀRISTIEM - ENDRJŪ ČAMBLISU
Parasti, kad runājam par The Vampire Diaries scenāristiem, tad dzirdam galveno producentu Džūlijas Plekas un Kevina Viljamsona vārdu, taču seriāla veidotāju komandā ir arī viens no visveiksmīgākajiem jaunajiem scenāristiem televīzijā - ENDRJŪ ČAMBLISS. Viņš ir sarakstījis dažas no visneaizmirstamākajām Džosa Vedona Dollhouse un The Vampire Diaries sērijām (The Dinner Party, Katerina, Bad Moon Rising, Founder's Day, Under Control, There Goes the Neighborhood). Intervijā ar io9 viņš stāstīja, kā tas ir - strādāt ar šī žanra leģendām. Intervija ir gara, bet tā patiešām ir ļoti interesanta.
Kad tu kļuvi par zinātniskās fantastikas/fantāzijas fanu? Un kas ir tava mīļākā zinātniskā fantastika/fantāzija, pie kuras tu neesi strādājis? Es esmu bijis zinātniskās fantastikas/fantāzijas [sci-fi] fans, cik vien atceros. Esmu 80. gadu bērns, mana mīlestība pret sci-fi sākās ar Star Wars (un jā, tad man patika Evoki vairāk kā jebkas cits - kā mainās lietas, pareizi?) subsidējās ar veselīgu He-man, Thundercats, Transformers u.tmldz. devu. Nopietni, es skatījos daudz TV kā bērns. Pirmā filma, ko redzēju kino, bija The Neverending Story - un man ir jāsaka, tā patiešām iespaidoja mani uz visiem laikiem, kā es sliecos domāt, tā kā es joprojām varu citēt filmu vārds vārdā un esmu apmulsis, atzīstot, ka šņukstu, kad es domāju par Arteksa nāvi. Šī mīlestība pret sci-fi un fantāziju turpinājās man augot - Star Trek: TNG, The X-Files, Buffy, Alias un tā joprojām... Man ir žēl, ka man nebija iespējas strādāt pie Star Trek: TNG. TNG ir TV seriāls, kas pilnībā ievilka mani savā pasaulē. Tas ir pirmais TV seriāls, kuru es izjutu tā, it kā tiešām pazītu personāžus kā cilvēkus. Pirmā konvencija, uz kuru es devos, bija TNG, un es joprojām spēju atcerēties, cik sajūsmināts es biju, jo man bija iespēja satikt Marinu Sirtisu. Man būtu paticis uzrakstīt līdzīgu momentu kā, kad Pikarda atklāja, ka ir Lokutuss "Best of Both Worlds Part 1" beigās. Un Data - kurš gan negribētu rakstīt par Datu?
Kāpēc vēlējies kļūt par scenāristu? Un sevišķi par TV scenāristu? Reja Bredberija lasīšana lika man vēlēties kļūt par rakstnieku. Kad es biju vidusskolā, man nekad nebija gana viņa īso stāstu - es iespējams izlasīju The Martian Chronicles no vāka līdz vākam desit reizes. Īsu brīdi es loloju ideju par to, ka būšu romānu rakstnieks - un pat veicu vairākus neveiksmīgus mēģinājumus, bet ātri atklāju, ka man nav pacietības priekš tā. Plus, es mīlēju filmas un televīziju tik ļoti, ka es nolēmu, ka būs vairāk jēgas studēt kino un nodarboties ar scenāriju rakstīšanu, kā nopūlēties ar romānu, ko iespējams nekad nepabeigšu. Bet tas nenotika līdz es studēju kino rakstīšanu NYU [Ņujorkas Universitāte], kad es patiešām nolēmu rakstīt televīzijai. Tas ir dīvaini, jo tādi seriāli kā Buffy, The X-Files un Star Trek spēlēja lielu lomu manā vēlmē būt par rakstnieku, bet man nekad neienāca prātā, ka es varētu nodarboties ar karjeru televīzijā, lai rakstītu šāda veida seriāliem. Es domāju, ka daļai tik daudzo kino skolas studentu bija attieksme, ka rakstīšana lielajam ekrānam ir svētais Grāls, un rakstīšana televīzijai kaut kas zemāks par to. Tā bija līdz man bija prakse ar Law & Order scenārija koordinatoru, kad es atklāju, ka [šāda] attieksme ir absolūti garām - televīzijā rakstnieki redz savu darbu producētu regulāri, un rakstnieki kontrolē to! Kāpēc lai es negribētu rakstīt televīzijai? Īpaši, ja žanra seriāli nozīmēja man tik daudz augot? Tiklīdz man bija šī atklāsme, es pārslēdzu visu savu interesi uz televīzijas rakstniecību, apmeklēju ikvienas televīzijas nodarbības, ko fakultāte piedāvāja un pārcēlos uz Losandželosu dažas dienas pēc universitātes beigšanas.
Tu ieguvi Alfrēda P. Sloana filmu skolas godalgu (godalga, uz ko ir tiesības studentiem no pusduča koledžu par to, ka koncentrējas uz zinātnēm un zinātniekiem) savā pēdējā koledžas gadā. Vai tas bija tavs pirmais solis uz sci-fi rakstniecību?
Iespējams es būtu beidzis sci-fi rakstniecību bez Sloana konkursa, bet tas deva man grūdienu šajā virzienā - vismaz tas lika man saprast, ka cilvēki domā, ka zinātne ir forša. Tas apstiprināja zinātnisko nūģi manī (kas nav mazākā daļa). Viena no foršākajām lietām, kas bija pēc Sloana godalgas iegūšanas, bija iespēja apmeklēt nelielu festivālu, ko viņi organizēja ar Tribekas Filmu Institūtu gadā pēc manas uzvaras. Man bija iespēja ne tikai satikt citus Sloana uzvarētājus, kas padalījās ar mani interesējošo visu lietu zinātni, bet Sloana fonds bija uzaicinājis arī lielu skaitu zinātniekus, lai runātu ar mums par mūsu izdomājumu sakņošanu īstā zinātnē. Tā kā beigās es sēdēju un klausījos, kā tādi cilvēki kā Braians Grīns un Džeimss Vatsons runā par savu skatupunktu uz zinātni un kā mēs varam izmantot savus paņēmienus, lai valdzinātu un ieinteresētu cilvēkus tajā, ko viņi dara. Kas gan ir vēl interesantāks kā klausīšanās vienā no zinātniekiem, kas atklāja DNS veidu? Es noteikti devos prom no šī paneļa, jūtoties tā, it kā man būtu pienākums paveikt šo izaicinājumu. Tagad, lai būtu godīgs - un atceroties, ka Sloana fonda mērķis ir iedrošināt rakstniekus atveidot akurāti īsto zinātni - es neesmu rakstījis nevienam seriālam, kur precīza zinātne ir vissvarīgākā lieta. Tas ir, es nedomāju, ka kāds tic, ka mēs esam dažu soļu attālumā no Dollhouse smadzeņu tehnoloģijām. Vismaz es tā ceru. Bet es domāju, ka Dollhouse mēs veicam dažu problēmu izpēti, ar ko saskaras īstie zinātnieki - morālās atbildības problēmu par viņu izgudrojumiem. Kad Epitaph One nostiprināja Dollhouse tehnoloģijas beigu rezultātus, mēs varējām izpētīt, kā tas ietekmē cilvēkus, kas to radījuši - sevišķi caur Topera un Adeles attīstību otrajā sezonā. Tā kā zināmā mērā es domāju, šis ir piemērs, kurā zinātniskā fantastika pilda to, ko Sloana fonds izvirzījis kā mērķi.
Kā atšķiras scenāriju rakstīšana studijām vai pastāvīgas rakstīšanas no rakstīšanas seriālam, kas jau tiek veidots? Vienā vārdā - IZPILDES TERMIŅI. Kad tu esi seriālā, vilciens vienmēr ir kustībā. Producentiem vienmēr vajadzēs scenāriju katras astoņas dienas, lai viņiem būtu ko filmēt. Tā kā tas nozīmē, ka tev nav tādas greznības kā sēdēšana un domāšana par simtiem dažādiem virzieniem, kur katrs stāsts varētu doties. Tev ir jāpieņem lēmumi un jāatrod veidi, kā likt lēmumiem darboties. Kad tu raksti pats savā vientulībā, tev nav draudoši izpildes termiņi, un ir ļoti viegli kļūt paralizētam visos virzienos, kur tu varētu doties. Un kad vien es mēģinu uzlikt neīstus izpildes termiņus pats sev, kad strādāju pastāvīgi, es nekad nespēju uztvert to tik nopietni kā tad, kad vesela producentu komanda gaida scenāriju. Okey, es meloju, kad teicu, ka atšķirību var pateikt vienā vārdā. Es izmantošu vēl divus vārdus tepat - DARBA ISTABA. Un, lai būtu godīgs, šī ir lieta, kas padara rakstīšanu stingrajos izpildes termiņos iespējamu. Nekas nelīdzinās strādāšanai darba istabā, kas ir pilna ar talantīgiem rakstniekiem, lai pavēstītu stāstu, atrastu risinājumus scenārija problēmām, un bieži ir jāsadala laiks rakstīšanas noslogojumam, lai dabūtu scenāriju gatavu ātri. Kad tu raksti scenāriju no laba prāta pats, tev ir jādara visas šīs lietas pašam - kas ir iespējams, bet bieži prasa ilgāku laiku, ietver savas galvas sišanu pret sienu daudz vairāk un ir daudz vientuļāk. Man ir laimējies strādāt vairākās lieliskās darba istabās - Džoss Dollhouse izveidoja apbrīnojamu darba istabu, tas pats ar Stīvu DeKnaitu Spartacus, un jums būtu grūti atrast talantīgāku, centīgāku un jautrāku grupu kā rakstnieki, ar ko es pavadu savas dienas Vampire Diaries. Ikviens ienes savas spējas un īpašos talantus darba istabā, tā kā tu iemācies daudz no saviem kolēģiem. Tādā veidā rakstnieku darba istaba faktiski darbojas kā darba rakstniecības studija. Es noteikti esmu daudz parādā par savu izaugsmi kā rakstnieks pēdējo četru gadu laikā saviem gudrākajiem un daudz pieredzējušākajiem kolēģiem.
Tu biji Tima Kringa asistents Heroes pirmajā sezonā un pēc tam Bionic Woman scenārists. Vai pāreja no asistenta uz rakstnieku bija grūta? Vienmēr ir grūti palēkties no asistenta par rakstnieku, un es jūtos ļoti laimīgs, ka pārvarēju šo šķērsli, kad to izdarīju. Es parakstīju [līgumu] ar savu aģentu neilgi pēc tam, kad sāku strādāt Timam Heroes. Pirmās sezonas laikā kā Tima asistents, es veidoju savu portfolio, tā kā laikā, kad sākās sezonas komplektēšana, man bija daži paša rakstīti scenāriji jau esošiem seriāliem un eksperimentālās sērijas scenārijs [pilot], ko mans aģents izsūtīja apkārt. Tajā pašā laikā es arī uzsūcu visu, ko varēju, par seriāla gaitu, sākot no strādāšanas pie tā un Tima vērošanas pirmajā Heroes sezonā. Sezonas komplektēšanas laikā, mans eksperimentālās sērijas scenārijs tika labi uzņemts, un es satikos ar eksperimentālo sēriju seriālu vadītājiem, kas sacentās par nākamās sezonas iespējām - viena no kurām bija Bionic Woman. Es joprojām esmu parādā Glenam Morganam un Deividam Eikam par to, ka deva an iespēju. Kad es tikos ar viņiem Bionic Woman dēļ, izņemot dažus Heroes komiksus,manam vārdam nebija nekādu nopelnu. Dažas dienas vēlāk es saņēmu sava aģenta zvanu, ko ikviens mērķtiecīgs rakstnieks vēlas dzirdēt - viņi tevi noalgo personālsastāvā. Jā, nosvinēsim to! Tad radās panika - nesabojā to! Par laimi patiesā pāreja darbā nebija tik sarežģīta, kā es biju gaidījis. Lielākā pārmaiņa man bija pārslēgšanās no visas dienas pavadīšanas, domājot par to, ko kādam citam vajag izdarīt uz domāšanu par to, kas man jādara - kas sākās ar stāsta izklāstīšanu. Daudz jautrāk kā atbildēšana uz zvaniem un iekļaušanās grafikā uzturēšana, bet katrā ziņā ne vieglāk. Ir pareizs veids, kā savienot kāda zvanu ar tavu bosu, bet atrast pareizo stāstu Džeimijai Sommersai katrā ziņā nav tik viegli. Ja tas būtu bijis vieglāk, iespējams seriāls ilgtu mazliet ilgāk... Bionic Woman bija lielisks personāls, kas tiešām palīdzēja ar pāreju. Glens Morgans toreiz vadīja seriālu un lika man justies tieši kā mājās. Džeisons Smolovičs bija vēl viens scenārists un paņēma mani savā paspārnē. Lai gan Bionic Woman bija īslaicīgs, un tā ceļā bija dažas grambas, galu galā es strādāju ar daudz lieliskiem rakstniekiem un producentiem - Glenu Morganu, Džeisonu Smoloviču, Džeisonu Katimsu, Deividu Eiki, un iemācījos daudz no katra.
Tu esi strādājis ar Džosu Vedonu, Džeinu Espensoni un Timu Kringu. Vai tev kādreiz ir bijis absolūts fana moments: "Ak, mans Dievs, es esmu darba istabā ar šiem cilvēkiem!" Es domāju, mans lielākais fana moments bija, kad Džoss piezvanīja man, lai uzaicinātu uz Dollhouse tieši pēc tam, kad mans līgums bija beidzies. Pievērsiet uzmanību, no tā brīža, kad es satiku Džosu, Lizu Kraftu un Sāru Fainu, līdz tam, kad es oficiāli biju seriāla komandā, pagāja mazāk kā 24 stundas, tā kā es joprojām nebiju apjēdzis, cik tas ir forši, ka es strādāšu ar cilvēku, kas radīja Bafiju, un ka es runāju ar viņu pa tālruni. Viss tas maisījās man pa galvu, kad sākās saruna - "Nepasaki neko stulbu... vai tu esi pietiekami gudrs...nepasaki neko stulbu...", bet Džosam piemita veids, kā tūlīt likt man justies ērti, kad es runāju ar viņu, tāpēc visa šis nemiers pazuda, un mēs mazliet papļāpājām par seriālu, un beidzot viņš pateica man, cikos doties uz darbu nākamajā rītā, pirms atvadījās. Kad es noliku telefonu, beidzot man pieleca, ka tas tiešām notiek, Džoss bija mans priekšnieks, un es rakstīšu Dollhouse nākamajā dienā. Man ir bijuši mazāki fana momenti visu laiku. Esot liels Star Trek TNG fans, es biju kā apmāts, kad Džonatans Freiks bija Dollhouse sērijas direktors - īpaši, kad filmēšanas laukumā parādījās Maikls Dorns, lai apciemotu viņu. Iedomājieties tikai - Kapteinis Rikers un Vorfs stāv Dollhouse vidū, tas bija zināmā mērā kā savāds fanfika sajaukums. Man bija arī liels prieks strādāt ar tādiem rakstniekiem kā Glens Morgans, Darins Morgans un Džons Šibans no The X Files. Džons Šibans The Vampire Diaries rakstnieku komandā bija šīs sezonas "sprādziens" - īpaši kopš es atkal skatos The X Files /../. Tas ir apbrīnojami, kad ir iespēja strādāt kopā un sarunāties ar autoru, kas radījis un rakstījis sēriju, ko es noskatījos iepriekšējā vakarā/../.
Šķiet, ka tu bieži esi bijis viens no jaunākajiem autoriem darba telpā. Vai tas bija izaicinājums? Es biju diezgan laimīgs, esot Bionic Woman personāla sastāvā tik jauns, cik es biju (es domāju, es biju jaunāks par diviem vai trīs gadiem), bet pret mani neizturējās kā savādāk mana vecuma dēļ. Savā prātā es iespējams prātoju, vai cilvēki mani uztver mazāk nopietni, jo es esmu jaunākais rakstnieks darba telpā, bet dienas beigās laba ideja ir laba ideja, tā kā darba telpa vai sēriju autori neignorēs to personas, kas to izklāstījusi, vecuma dēļ. Bet viss tas nemiers bija manī, un es centos apspiest to, cik ātri iespējams, tādēļ es nemēdzu uzskrūvēt pats sevi. Es noteikti domāju, ka es esmu ieguvis lielāku pašapziņu pēdējos trīs vai četros gados, bet, es domāju, tas atkarīgs no pieredzes vairāk kā no vecuma.
Tātad tu esi strādājis ar vairākiem patiešām apbrīnojamiem autoriem un producentiem, kas, tavuprāt, ir pati svarīgākā lieta, ko esi iemācījies? Vai, es domāju jautājums ir, ko es neesmu iemācījies? Bet, ja man jāizplūst... Rakstniecības ziņā vissvarīgākā lieta, ko es esmu iemācījies - un tas ir kā mantra, tas ir iespiedies manā prātā, ir personāžs, personāžs, personāžs. Visforšākais sižeta pagrieziens, visjautrākais virziens, vislielākās šausmas nenozīmēs skatītājiem neko, ja vien tas nebūs sasaistīts un kaut ko nenozīmēs personāžiem seriālā. Pirmais jautājums, ko Džoss vienmēr jautāja, kad centās iejusties izklāstā, bija: "Ko tas nozīmē personāžiem?". Ja tev bija laba atbilde uz šo jautājumu, viņš bija gatavs iesaistīties. Līdzīgi mums vienmēr jautā Kevins Viljamsons, kad mēs izmetam idejas Vampire Diaries - "Vai personāži tiešām tā rīkotos?". Ja atbilde dotajā situācijā ir nē, tad mēs iespējams mēģinām padarīt tā, lai tas nostrādā, jo tas uzlabo stāstu, bet patiesi neatbilst personāžiem. Tas kļūst par neīstu sensāciju, kas neparāda, kāds ir personāžs. Lai gan Džoss un Kevins stilistiski ir atšķirīgi, viņu uzmanība pret personāžu ir tas, kas padara viņu seriālus tik labus, cik tie ir, un es domāju, tāpēc viņi abi ir tik veiksmīgi televīzijā. Galu galā TV ir par personāžiem - viņu attīstību un izpēti ilgā laika posmā. Tāpēc cilvēki skatās to katru nedēļu. Man ir paveicies, ka man ir bijusi iespēja strādāt ar autoriem, kas neļauj man to aizmirst.
Tu esi strādājis pie diviem sci-fi seriāliem (Bionic Woman, Dollhouse) un tagad strādā pie fantāzijas seriāla (Vampire Diaries). Vai ir kāda atšķirība, rakstot sci-fi un fantāziju? (Citiem vārdiem, vai kāds ir ierobežojošāks par otru, vai ir stāsti, ko tu vari pastāstīt tikai vienā žanrā utt.) Galu galā es nedomāju, ka zinātniskā fantstika ir vairāk vai mazāk ierobežojošāka kā fantāzija un otrādāk. Dollhouse un Vampire Diaries savā būtībā ir seriāli par personāžiem - un visa slazdiem pilnā pasaule ir tikai veids, kā izpētīt šos personāžus. Dollhouse mēs pētījām personāžus un identitātes problēmas caur smadzeņu ietekmēšanas tehnoloģijām. Vampire Diaries mēs pētām personāžus caur vampīriem, vilkačiem un pārdabisko. Laba lieta, kas ir abiem žanriem, ir tā, ka jūs izveidojat saviem personāžiem pasaules, kur dzīvot. Tas nav kā policistu seriālā, juristu seriālā, ārstu seriālā, kur ir zināmas reālās dzīves konstrukcijas, kam jums jāpaliek uzticīgam - zinātniskajā fantastikā, ja jums nepieciešama kāda veida tehnoloģija, jūs to izveidojat. Fantāzijā, ja jums nepieciešams gadsimtiem sens lāsts, jūs to radāt. Varbūt es rakstu zinātnisko fantastiku un fantāziju, jo es nezinu pietiekami par policistiem vai juristiem, vai ārstiem, bet man patīk uzskatīt, ka es to rakstu, jo tas ir jautrāk.
Vampire Diaries ir pēc grāmatu sērijas motīviem, bet Dollhouse bija oriģināls. Vai ir savādāks process, kad jūs pielāgojat grāmatu sēriju televīzijai? Vai arī seriāls neseko grāmatām? Mēs nesekojam cieši The Vampire Diaries grāmatu sērijai, tāpēc rakstīšanas process nav tik atšķirīgs no tā, ko pieredzēju Dollhouse.
Es zinu, ka tu neesi tā īsti strādājis viens pats, bet vai tev ir sapratne, ka rakstīšanas process ne žanra seriāliem ir savādāks? Es nedomāju, ka rakstīšanas process ir savādāks ne žanra seriālos. Kad tu radi stāstu, tev joprojām ir nepieciešams atrast visas tās pašas lietas - stāstu, kas kaut ko nozīmē personāžiem, stāstu, kam ir pietiekami pavērsienu, lai izturētu stundu televīzijā, un stāstu, kas rada sajūtu, ka ir iemesls to stāstīt. Kā jau iepriekš minēju, vienīgā atšķirība ir pasaule, kurā stāsts notiek, un noteikumi, kuriem jums jāseko šajā pasaulē.
Tu esi uzrakstījis vairākas lieliskas Dollhouse sērijas (Spy in the House of Love, Public Eye, Stop Loss — un ar Džedu Vedonu un Maurisu Tanharoenu Epitaph Two). Bet Spy in the House of Love patiešām ir ievērības cienīga: ir brīnišķīgas asprātības starp Viktoru un DeVitu, lieliski spiegu trilera darbības gabali un Eho brīvprātīgā pieteikšanās uz ietekmēšanu. Ir daudz pārmaiņas šajā sērijā: vai bija sarežģīti izsekot līdzi vai aptvert ikvienu detaļu, vai arī rakstīšana bija tikpat patīkama kā skatīšanās? Spy in the House of Love bija mana pirmā producētā sērija televīzijā, tāpēc esmu priecīgs, ka tā tika tik labi uzņemta. Rakstīšanas process bija diezgan ātrs, tāpēc nebija daudz laika atkāpties un teikt: "Ooo, šo vienlaidīgo, daudzējādo skatu punktu sēriju ir sarežģīti radīt." Kopā ar darba telpu sākotnēji es biju izveidojis un aprakstījis galvenajos vilcienos sēriju, kas aplūkoja Toperu, kam jāpamet Leļļu nams kopā ar Dominiku, lai pārsteigtu nesagatavotu savu padomdevēju, neiroloģijas profesoru, kas bija izstrādājis Leļļu namam konkurējošu tehnoloģiju priekš valdības. Tur bija daudz jautrības, skriešanas un lekšanas, daži lieliski pavērsieni personāžos, kad Topers sāka apšaubīt savu amorālo skatu uz zinātni, bet galu galā šī sērija nevirzīja uz priekšu sezonu un nevirzīja arī Eho kā indivīda attīstību. Tāpēc Džoss un Tims Miners ienāca manā birojā ar ideju par sērijas veidošanu, kas varētu sekot daudziem konfliktiem - gandrīz kā Dollhouse versija par Conversations with Dead People - un virzīt [uz priekšu] daudzu personāžu attīstību. Apmēram nākamajā dienā ideja par iekšējiem konfliktiem pārvērtās visaptverošos konfliktos, kas varētu aizvest līdz Dollhouse molekulas atklāšanai. Kad mēs zinājām, kādi ir šie individuālie stāsti, Džoss un es devāmies pusdienās, lai izveidotu sērijas struktūru. Tad es devos mājās un pavadīju vakaru, rakstot uzmetumu. Devos uz darbu, dabūju atbildi no Džosa, "uzspodrināju" uzmetumu un tiku aizsūtīts rakstīt scenāriju. Pirmo uzmetumu es uzrakstīju pa Pateicības dienas nedēļas nogali, tāpēc, kā jau teicu iepriekš, rakstīšana bija diezgan ātra. Lielākais izaicinājums bija atrast standarta brīžus, kas varētu kalpot kā katra konflikta vienīgā cerība notikumu gaitā. Man bija jāizveido visi šie brīži pirmajā Eko daļā un tad jāatrod veidi, lai parādītu tos no citu personāžu skatu punkta katrā sekojošā daļā - beigās tās bija tādas lietas, kā Viktora sastapšanās ar Dominatriksu Eko auto stāvvietā, Eko māšana Mellijai no balkona, Sieras un Dominika sastapšanās ar Eko uz tilta... Tas, kas padarīja scenārija rakstīšanu tik jautru, bija tas, ka ikviena daļa bija savā žanrā. Pirmā daļa ar Eko bija intriga, otrā daļa ar Paulu bija paranoisks trileris, trešā daļa ar Sieru bija asa sižeta filma, ceturtā daļa ar Viktoru bija romantika un piektā daļa ar spiegu mednieci Eko bija pratināšana. Tiklīdz viens žanrs man bija apnicis, bija laiks doties nākamajā.
Kādu padomu tu vēlētos, lai kāds būtu tev devis, kad tu sāki kā televīzijas rakstnieks? Kad es pirmo reizi pārcēlos uz Losandželosu, es vēlējos kaut kāds man būtu teicis, lai rakstu par lietām, kas mani sajūsmina visvairāk - par lietām, ko es uzskatu, ka neviens cits nespēs tās uzrakstīt, izņemot es. Es pavadīju laiku, rakstot pats sev un eksperimentālās sērijas, kas nekur nenonāca, jo es rakstīju to, ko, manuprāt, cilvēki vēlas lasīt. Spēja rakstīt citu cilvēku balsī ir svarīga prasme, kam jābūt televīzijas rakstniekam, kad tu esi noalgots, bet tas mazliet ir kā koks ar diviem galiem - kad studijas, [TV] tīkli un seriālu veidotāji lasa materiālus sezonas komplektēšanai, viņiem vajag kādu, kas spēj rakstīt viņu seriāla balsī, bet - un daudz svarīgāk - viņiem vajag kādu, kam ir pašam sava balss un skatu punkts, ko ienest rakstīšanas darbā. Tas ir tas, ko vajag demonstrēt panākumus alkstošiem televīzijas rakstniekiem savos rakstīšanas paraugos - un tas nav kaut kas, ko jūs sasniegsiet, ja nerakstīsiet pats savā balsī. Kad es beidzot sāku rakstīt to, ko vēlējos rakstīt - lietas, ko es zināju, ka es spēju uzrakstīt, mani scenāriji sāka iegūt pievilcību un galu galā aizveda mani uz manu pirmo darbu.
Kā tu domā, kas ir tavs lielākais spēks kā rakstniekam? Tas man sāk izklausīties, it kā es satiktos ar seriāla veidotāju darba pārrunās, bet ļaujiet man noskaidrot, vai es varu atrast veidu kā atbildēt, lai neizklausītos, ka es pārdodu sevi pārāk stipri. Veids, kādā es sāku lielākoties savu rakstīšanu, īpaši, kad es rakstu kaut ko oriģinālu, ir visas iespējamās informācijas lasīšana par īpašo jautājumu. Esmu diezgan labs šo zināšanu sintezēšanā un iekļaušanā savā rakstīšanā veidā, kas ir interesants un izklausās ticami - piemēram, kad es strādāju pie Dollhouse, es izlasīju jebko, ko varēju sadabūt par neiroplastiskumu. Tādēļ es beigās rakstīju daudz Topera pļāpas par tehnoloģijām, kad tas bija nepieciešams. Tas sniedz arī pašam scenārija jēdzienu attīstību - piemēram, ideja par kameras ievietošanu Eko acī kulta sērijā radās no raksta par pārmaiņām, ko pārdzīvo cilvēku smadzenes, kad viņi zaudē redzi, izlasīšanas. Es uzskatu, ka zinātniskā fantastika ir visinteresantākā tad, kad tā sakņojas patiesībā - pat ja tā ir tikai idejas sākotnējā būtība, kas sakņojas realitātē.
Izskatās, ka daudzi no žanra televīzijas rakstniekiem strādā citos medijos (romāni, spēles, filmas un īpaši komiski). Vai tas ir kaut kas, ko tu apsver vai esi ieinteresēts? Hmm, nedomāju, ka man pietiek pacietības romāna rakstīšanai, bet viss pārējais, ko tu minēji, ir manā plānā. Es uzaugu ar Marvel komiksu trakumā agrajos 90. gados, mazliet strādāju pie komiksu rakstīšanas Heroes, un es noteikti plānoju atgriezties šajā pasaulē. Man ir dažas idejas oriģinālām komiksu sērijām, ko esmu ieskicējis. Man vienkārši nepieciešams laiks scenāriju rakstīšanai. Es esmu arī mazliet spēļu spēlētājs. Nu labi, vairāk kā mazliet - iespējams man attīstās ļoti nopietna atkarība. Es patiesībā spēlēju X-Box ar rakstnieku personālu no cita žanra TV seriāla, bet es nepadošos viņiem. Rakstīšana jau ir par vilcināšanos, pareizi? Ikviens vilcinās. Es esmu atgriezies spēļu pasaulē tikai pēdējā pusotra gada laikā, un es esmu iespaidots ar to, cik izsmalcināta ir kļuvusi stāstu pavēstīšana. Man patīk Fallout sērija un man patiktu būt daļai no šīs pasaules veidošanas vienā veidā vai citā (kopš tā laika, kad es uzrakstīju Epitaph 2 ar Džedu un Mo, es esmu kļuvis mazliet apsēsts ar apokalipsi - izdomātu, ne īstu). /../ Ja Bethesda [kompānija, kas izstrādā Fallout spēli] vēlas kādu priekš Fallout TV seriāla, esmu viņu rīcībā. Un filmas, jāā - tas ir tas, ko es sākotnēji biju domājis rakstīt, kad es biju Ņujorkas Universitātē, pirms es iemīlējos televīzijas pasaulē. Kaut ko noteikti es gribu izdarīt, bet šobrīd man ir darba pilnas rokas televīzijā, [man] patīk, ko var izdarīt ar ilgtermiņa stāstīšanu un strādāšana ar neticami talantīgu rakstnieku grupu. Es neesmu gatavs aiziet no tā pagaidām - vai pat paņemt tikai pauzi.
Starp citu, seriālu "Dollhouse" ("Leļļu nams") šobrīd iespējams skatīties arī TV6 ekrānos svētdienās 19:05, bet seriālam "Bionic Woman" ("Kibersieviete") šajā pašā kanālā šosestdien jau noslēguma sērija.
Kā atšķiras scenāriju rakstīšana studijām vai pastāvīgas rakstīšanas no rakstīšanas seriālam, kas jau tiek veidots?
Tu esi strādājis ar Džosu Vedonu, Džeinu Espensoni un Timu Kringu. Vai tev kādreiz ir bijis absolūts fana moments: "Ak, mans Dievs, es esmu darba istabā ar šiem cilvēkiem!"
Vampire Diaries 
